“Kā es dzīvoju ar alkoholiķi” : reāls un ļoti briesmīgs kādas mūsu lasītājas stāsts

Alkoholisms ir briesmīga slimība, kas ne tikai lēnām un mokoši cilvēku nogalina, bet arī izkropļo dzīvi viņa tuviniekiem. Mūsu lasītāja atklāti izstāstīja, par kādu elli pārvēršas alkoholiķa sievas dzīve, un kāpēc ir tik grūti no tās tikt ārā. Un, kā to izdarīt, nepazaudējot sevi.

“Mēs iepazināmies pie draugiem. Es biju studente, viņš – jaunais Universitātes absolvents. Draugus es pazinu daudzus gadu, mēs reiz bijām mācījušies vienā skolā. Parasta inteliģenta rīdzinieku kompānija. Dziedājām dziesmas, dzērām vīnu – kā jau visi, man liekas. Viņš bija skaists, skaisti dziedāja, asprātīgi jokoja – sabiedrības dvēsele. Man bija ļoti glaimojoši, ka viņš man pievērsa savu uzmanību. Romāns aizsākās ātri un attīstījās ļoti mērķtiecīgi. Mēs staigājāmies pa pilsētu, viņš man dziedāja “Bītlus”, lasīja kaut kādus dzejoļus, stāstīja stāstus par Vecrīgas ielām. Ar viņu bija interesanti un aizraujoši: spilgts, gudrs un turklāt maigs un labsirdīgs. Es, protams, iemīlējos līdz ausīm.

LASI VĒL: Pieci ikdienas ieradumi, kas ir tik ne mazāk kaitīgi, kā smēķēšana vai alkohols

Burtiski pēc trīs mēnešiem mēs nolēmām dzīvot kopā. Mēs katrs dzīvojām pie vecākiem, mēs nevēlējāmies ievākties pie kāda no viņiem, rāvāmies uzsākt paši savu dzīvi, radīt “īstu ģimeni”. Viss bija jauns, viss bija lieliski.

Mēs noīrējām dzīvokli, sākām dzīvot kopā. Reiz gājām garām dzimtsarakstu nodaļai, viņš pa jokam piedāvāja ieiet, es joku atbalstīju – iesniedzām iesniegumu. Cik mēs tajā laikā bijām pazīstami, kādu pusgadu? Varbūt nedaudz vairāk. Man tad likās, ka tā tam ir jābūt, ka beidzot esmu satikusi “savu cilvēku”, jo mans vectētiņš, piemēram, pēc 2 nedēļu pazīšanās apprecējās. Un pēc tam 50 gadus dzīvojām mīlestībā un saticībā.

Nosvinējām kāzas. Pēc kāzām pie mums atbrauca viņa paziņa no citas pilsētas, tad es pirmo reizi ieraudzīju savu vīru dzērumā. Bet nepievērsu nekādu īpašu uzmanību, nu, kurš no mums nebija kaut reizi piedzēries?

Sākām dzīvot. Pirmajos mēnešos viss bija ļoti labi. Kaut kur aptuveni divus mēnešus pēc kāzām es paliku stāvoklī. Mēs bijām laimīgi, viņš lutināja mani ar kārumiem, vadāja pie ārsta, pie darba galda piestiprināja USG fotogrāfiju. Turklāt viņš iedzēra, bet mani tas īpaši neuztrauca. Nu alus pudelīte vakarā. Viņš taču nevāļājas pa grīdu piedzēries! Nu, kokteiļa bundžiņa. Tas, ka viņš vismaz kaut ko, bet iedzēra katru dienu, mani tad nepavisam nemulsināja.

Apmēram divus mēnešus pirms dzemdībām viņš aizgāja savā pirmajā plostošanā.

Izrādījās, ka es tam nebiju pilnīgi un nemaz gatava. Visu savu dzīvi es uzskatīju, ka plostošana notiek ar “atpalikušiem elementiem”, tie ir lūk, tie “pļēguri aiz žoga”, kas ieslīgst plostošanā un “rij šņabi”.  Bet ar mani, ar maniem tuviniekiem, ar maniem draugiem, mūsu vidē tas notikt nemaz nevar, jo vienkārši nevar, punkts. Mēs esam izglītoti, inteliģenti cilvēki, mūsu vecāki ir izglītoti, inteliģenti cilvēki, kāda tur vēl plostošana. Tomēr tā bija tieši plostošana. Sešas dienas mans vīrs gulēja, dzēra un vēma. Un vairāk viņš nedarīja itin neko. Es nezināju, ko darīt, tāpēc paklausīgi nesu viņam “uz paģirām” (viņš teica, ka savādāk nomirs, ka tieši tagad ar 50 gramiem “salāpīsies” un vairāk nedzers ne pilītes). Es viņam pie gultas pienesu ēdienu, kuru viņš neēda. Nevarēja. Milzīga, kā dirižablis, es ar savu lielo vēderu gāju uz vietējo lielveikalu un pirku alu, kuru pati nekad nedzēru, degot no pazemojošā kauna. Es nevarēju sevi piespiest to kādam izstāstīt, ar kādu pakonsultēties:es visiem draugiem un radiniekiem biju izkladzinājusi, cik man ir ideāla laulība, lielisks vīrs un vispār nevis dzīve, bet pasaka. Un te kaut kas tāds. Pakāpeniski viņš pats nāca āra no plostošanas – vienkārši nespēja vairāk dzert. Es ļoti vēlējos aizmirst iepriekšējo nedēļu Un mēs draudzīgi izlikāmies, ka nekas tāds nemaz nenotika.

Šķir nākošo lapu un lasi turpinājumu